Atklāta vēstule par Nacionālo sporta bāzi «Daugavas stadions»

Diemžēl ilgus gadus mūsu valsts galvenā sporta bāze atrodas bēdīgā stāvoklī un, ja netiks veiktas kardinālas pārmaiņas stadiona darbībā un vadībā, drīz pienāks laiks, kad stadionā nevarēs notikt ne vietējā, ne starptautiskā līmeņa sporta sacensības un kultūras pasākumi, kā arī nebūs iespējams nodrošināt normālus treniņu apstākļus mūsu esošajiem un topošajiem olimpisko spēļu dalībniekiem, sportistiem un sporta draugiem.

Sākums neefektīvai un bezatbildīgai saimniekošanai stadionā ir radies jau padomju laikos. Gatavojoties kārtējiem Dziesmu un deju svētkiem, tālaika Kultūras ministrija finansēja jaunu Rietumu tribīņu būvniecību, kuras jau nākamajā gadā sāka tecēt. Līdzīgā veidā un «kvalitātē» tika veikti citi darbi – vieglatlētikas skrejceliņa maiņa, futbola laukuma zāliena maiņa, kuru kalpošanas ilgums un kvalitāte neatbilda pat elementāriem standartiem. Stadiona darbība un vadība darbojās pēc «kalpošanas vienai dienai» principa, un kalpoja nevis stadiona un sporta attīstībai, bet gan citu interešu labā.

Atgūstot neatkarību, stadiona apsaimniekošana tika nodota valsts kapitālsabiedrībai, kura pēc 2004.gada saucas Valsts Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ( VSIA) «Kultūras un sporta centrs «Daugavas stadions»», taču stadiona vadīšanas stils un tikumi nemainījās. Gluži pretēji, arvien redzamāka kļuva jau tā ierobežoto valsts līdzekļu un resursu izsaimniekošana un neefektīva izmantošana.

Vienīgās nopietnās investīcijas neatkarības gados tika veiktas 1999. gadā, gatavojoties Eiropas junioru čempionātam vieglatlētikā. Tika nomainīts vieglatlētikas skrejceliņa segums galvenajā arēnā, manēžā un rezerves laukumā pie parka, veikta sēdvietu nomaiņa un hidroizolācijas darbi Rietumu tribīnēs, nojauktas tribīnes apkārt centrālajai arēnai, izveidoti tenisa korti. Šie darbi tika veikti ar zviedru kompānijas «Nordic» palīdzību un ar atsevišķiem izņēmumiem tika izpildīti labā kvalitātē. Pēc zviedru ekspertu slēdziena, apšaubāma bija lielu līdzekļu ieguldīšana veco tribīņu hidroizolēšanā, kuras pēc pāris gadiem, protams, atkal sāka tecēt.

Rekonstrukcijas laikā neviens santīms netika ieguldīts stadiona inženiertehnisko komunikāciju nomaiņā - apkures sistēmas, elektrības, ūdens un kanalizācijas komunikāciju atjaunošanā. Tā arī netika īstenoti plānotie projekti par slēgtās halles un manēžas celtniecību. Pēdējos desmit gados tika ierīkota autonomā apkure - gāzes katls, taču izejošās komunikācijas palika iepriekšējā stāvoklī.

2008. gadā nepieciešamais vieglatlētikas sektoru remonts un seguma atjaunošana centrālajā arēnā tika veikti «uz papīra», jo realitātē remontdarbi izpaudās tikai kā esošā seguma pārkrāsošana. Šie darbi izmaksāja 100 000,- Ls, lai gan par šādu summu var veikt pilnīgi jauna seguma uzlikšanu. (Skatīt- Dotācija no valsts budžeta (kapitālajam remontam, vieglatlētikas rezerves laukumam), dati no 2008. un 2009. gada IZM valsts budžeta programmas 09.00.00 «Sports» apakšprogrammas 09.04.00 «Sporta būves»).

Stadiona ledus halle nesaprotamā veidā nonāca privātpersonu rokās. 1998. gadā tika noslēgts īres līgums, ar kuru kopš 2004. gada iepriekš minētajām personām tiek nodotas stadiona ledus halles īres tiesības uz 100 gadiem tikai par komunālo pakalpojumu segšanu (Skatīt-1998.gada 10.augustā noslēgtais līgums ar SIA «Sāgas Fonds» par ledus halles nomu). Lai gan kā līguma termiņš tika noteikts 2003.gada 31.decembris, pamatojoties uz minētā līguma nosacījumiem saistībā ar SIA «Sāgas Fonds» veiktajiem ieguldījumiem ledus hallē, nomas līgums uzskatāms par pagarinātu. SIA «Sāgas Fonds» kopš 2004.gada 1.janvāra VSIA «Kultūras un sporta centrs «Daugavas stadions»» maksā tikai komunālos maksājumus, bet nomas maksa netiek maksāta, tādējādi VSIA «Kultūras un sporta centrs «Daugavas stadions»» no minētā īpašuma negūst nekādu peļņu. Izglītības un Zinātnes ministrija ir jau norādījusi, ka šajā situācijā vienīgā iespēja, kā pārtraukt attiecības ar SIA «Sāgas Fonds», ir prasības celšana tiesā, bet vēstules autoram un atbalstītājiem nav zināms, vai prasība pret SIA «Sāgas Fonds» patiesi ir celta un ja ir, tad cik tālu šis tiesvedības process ir nonācis. Varētu minēt vēl daudzus citus piemērus par neefektīvu un nelietderīgu esošo līdzekļu izlietošanu un nolaidību no stadiona vadības un atbildīgo darbinieku puses.

Stadiona vadībā visus neatkarības gadus atrodas ar sportu maz saistīti, sporta jomā nekompetenti cilvēki, ierēdņi, kurus stadiona vadītāja amatā ieceļ bez konkursa un, saņemot neadekvātas samaksas, maz rūpējas par stadiona un sporta attīstību, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu un valsts politiku sporta jomā.

Stadiona darbības princips nav vērsts uz efektīvu darbību un attīstību, bet gan līdzekļu ieguldīšanu avārijas situāciju likvidēšanā un vecas, nolietotas tehnikas un ēku uzturēšanā.

Stadiona atbildīgajos amatos tiek iecelti valdošajai «kārtībai» uzticami darbinieki, kuri gadiem ir rūpējušies par «efektīvu un lietderīgu» līdzekļu izmantošanu un kārtību stadionā un turpina to darīt arī šobrīd. Nolaidīgas rīcības rezultātā no atbildīgo darbinieku puses pāris mēnešu laikā līdz avārijas stāvoklim tika novesta viesnīcas ēka. Viņu vadībā gadiem tika uzturēti viegli manipulējami strādnieki ar alkohola problēmām. 2002. gadā ir noticis pat letāls gadījums VSIA «Kultūras un sporta centrs «Daugavas stadions»» darbinieku kolektīvā.

Stadions, tā infrastruktūra, arēnas un laukumi, stadiona un sacensību inventārs nav piemērots ne tikai augsta līmeņa sporta sacensību un pasākumu rīkošanai, bet ir apdraudēts normāls treniņprocess mūsu valsts izlases dalībniekiem un sportistiem .

Skrienot un trenējoties uz nekvalitatīva un nolietota vieglatlētikas seguma, sportistiem ir risks iedzīvoties traumās. Vieglatlētikas rezerves laukums, vieglatlētikas segums un sektori pie parka atrodas avārijas stāvoklī. Vesera sektors bija dzīvībai bīstams līdz brīdim, kad vesermetēja tēvs par saviem līdzekļiem uzcēla jaunu sektoru. Kādu dienu, pateicoties savai izveicībai, vesermetēji izvairījās no traģiska iznākuma, kad viņiem virsū krita gaismas stabs. Ziemā, manēžā zem tribīnēm, nav iespējams veikt normālu treniņprocesu, jo tā nav atbilstoši apkurināta. Manēžā un stadiona ģērbtuvēs visu gadu tek griesti.

Nelieli ieguldījumi tiek veikti gatavojoties valsts mēroga pasākumiem, piemēram, Dziesmu un deju svētkiem, bet arī šādās situācijās remontdarbi tiek veikti padomju laika «labākajās» tradīcijās, pārkrāsojot zāli, lai radītu ilūziju par kārtību.

Stadionā darbojas cenu politika, kas ir nedraudzīga cilvēkiem un īrniekiem, nedodot nekādu labumu un resursus stadiona darbībai un attīstībai, kā arī radot situāciju, kad stadions ir grūti pieejams cilvēkiem un sporta draugiem. Sacensību un pasākumu skaits stadionā ir minimāls. Vieglatlētikas un citu sacensību organizatoriem ir izdevīgāk un lētāk sacensības rīkot citās vietās Latvijā. Kā uzskatāmu piemēru var minēt samaksu 2,- Ls/h par treniņu centrālajā arēnā, kā rezultātā stadions pamatā ir tukšs, turklāt pat olimpisko spēļu un valsts izlases dalībnieki, nesamaksājot 2,- Ls/h, nevar trenēties ārpus noteiktajiem laikiem. Pats personīgi saskāros ar paradoksālu situāciju, kad organizēju treniņus jauniešiem ratiņkrēslā Rīgas centrā, Kronvalda parkā, jo stadions jauniešiem ratiņkrēslos nav pieejams augsto samaksu dēļ, kā arī jauniešiem ratiņkrēslos nav pielāgotas Stadiona iekštelpas un ģērbtuves.

Līdzīga situācija ir attiecībā par maksas stāvvietām un 2,- Ls maksu par iebraukšanu stadiona teritorijā. Nododot stāvvietu biznesu privātai kompānijai, šobrīd stāvvietas pārsvarā ir tukšas un pat mūsu valsts izlases treneri un sportisti nevar iebraukt stadiona teritorijā bez maksas un ir spiesti doties un nest nepieciešamo inventāru uz arēnu ar kājām.

Vieglatlēti un sportisti tiek dzīti prom no centrālās arēnas zāliena, jo tādejādi tiekot bojāts futbola laukuma zāliens. Pēc dārzkopības speciālistu atzinuma atlēti ar basām kājām un sporta apaviem nenodara nekādu kaitējumu sporta zālienam - šāds uzstādījums ir vienkārši arhaisks.

Neskatoties uz to, ka stadiona uzturēšanai no valsts budžeta VSIA «Kultūras un sporta centrs„ Daugavas stadions» katru gadu tiek piešķirti vidēji gandrīz 100 000 Ls (no 2005. gada- 150 000 Ls), tiek maksātas īres maksas no valsts budžeta dotētām sabiedriskajām organizācijām, kā arī teik piešķirtas papildus dotācijas attīstības projektu īstenošanai stāvoklis, atmosfēra un vide stadionā kļūst arvien bēdīgāka. (Skatīt- 2001.– 2009. gada IZM valsts budžeta programma 09.00.00 «Sports» apakšprogrammas 09.04.00 «Sporta būves»).

Nobeigumā var piebilst, ka patreizējās vadības laikā situācija un kārtība stadionā nav mainījusies un jaunais stadiona vadītājs nodarbojas ar stadiona publiskā tēla spodrināšanu tuvojoties kārtējiem Dziesmu un deju svētkiem.

Tāpēc es un personas, kas ir parakstījušās par šīs vēstules saturu, vēlas akcentēt uzmanību uz esošajām nekārtībām un nepieciešamību sakārtot Rīgā sporta bāzi, kurā varētu rīkot augstākā līmeņa sporta un kultūras pasākumus, kā arī nodrošināt atbilstošus treniņapstākļus mūsu sportistiem. Tādējādi mums būtu stadions, kas patiešām atbilstu nacionālās sporta bāzes statusam, ar atbilstošu infrastruktūru, kurš būtu maksimāli pieejams sportistiem un cilvēkiem, kas grib nodarboties ar sportu un veselīgu dzīvesveidu.

Priekšlikumi:

1. Sākt ar esošo trūkumu novēršanu, vadības sistēmas sakārtošanu un nodrošināt maksimāli efektīvu līdzekļu izlietošanu.

2. Valsts Kontrolei ieplānot un veikt revīziju par VSIA „ Kultūras un sporta centrs „ Daugavas stadions»» līdzšinējo darbību, veikt finanšu līdzekļu izlietojuma pārbaudi, izvērtējot līdzekļu izsaimniekošanas un nolaidīgas rīcības iespējamību gan šobrīd, gan iepriekšējos gados. Saskatot pārkāpumus, saukt pie atbildības attiecīgās personas.

3. Izvērtēt par valsts sporta politiku atbildīgo institūciju un organizāciju līdzdalību un lomu nacionālās sporta bāzes «Daugavas stadiona» līdzšinējā darbībā.

4. Nepieļaut stadiona izsaimniekošanu un atdošanu privātiem investoriem, kuru darbībai būtu maza saistība ar nacionālās sporta bāzes mērķiem, kā arī darbošanos valsts un sporta attīstības interesēs.

5. Izvirzīt kā vienu no prioritātēm izveidot mūsdienīgu stadionu Rīgā, ar atbilstošu infrastruktūru, kas kalpotu valstiskām interesēm un realizēt projektu, kas atbilst Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajām valsts prioritātēm . ( Skatīt - 2010. gada 28. decembra Izglītības un zinātnes ministrijas pielikums informatīvajam ziņojumam «Par Daugavas stadiona turpmāko attīstību un apsaimniekošanu»). Iekļaut stadiona rekonstrukciju Nacionālajā attīstības plānā.

6. Vadoties pēc šī plāna izstrādāt kritērijus un noteikumus stadiona būvniecībai, darbībai un attīstībai, kuros būtu skaidri nodefinēta valsts, pašvaldības un privāto investoru loma. Balstoties uz skaidriem kritērijiem, piesaistīt resursus stadiona būvniecībai.

7. Kritēriju un noteikumu izstrādāšanai, kā arī stadiona vadību uzticēt profesionāliem, ar sporta jomu saistītiem cilvēkiem, kas iepriekš nav bijuši saistīti ar līdzšinējām koorporatīvajām interesēm.

8. Sporta federāciju, klubu un biedrību pārstāvji, sportisti, treneri, sporta aktīvisti, kas ir izteikuši atbalstu vēstulē paustajam, ir gatavi aktīvi iesaistīties stadiona attīstības projekta īstenošanā, izvirzīt savus pārstāvjus stadiona vadībā, kā arī noteikumu un kritēriju izstrādāšanā.