Šodien uzzināsiet skaistās 1000 un 1 nakts pasakas beigas. Tātad persiešu sultāna dēls, apžilbis no ad Datmas skaistuma, zaudēja viņai kaujā un nolēma viņu iekarot ar viltu...
Kā persiešu sultāna dēls dabūja sultāna meitu. (Pasaka)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Man teikts, ak laimīgais valdniek,» turpināja stāstīt daiļā Šecherezada, «ka persiešu sultāna dēls apsēdās dārzā un savā priekšā nolika krāšņās rotas un greznās drēbes, un pats sāka trīcēt un raustīties, izlikdamies vārgs.
Un, kad nu aizritējusi bija stunda, te dārzā ienāca verdzene un einuchi, un viņu vidū staroja sultāna meita, un viņa bija līdzīga mēnesim zvaigžņu pulkā. Un tā viņi staigāja dārzā un plūca augļus, un staigādami ieraudzīja vecu vīru, kas sēdēja koka pavēnī. Un, piegājuši pie vecā vīra — bet tas bija persiešu sultāna dēls — un, viņu uzlūkojuši, tie ieraudzīja vārgu veci, kam trīcēja rokas un kājas, bet viņam priekšā zaigoja rotas un dārgakmeņi no sultāna mantu krātuvēm. To redzēdamas, jaunās verdzenes brīnījās un sāka viņu iztaujāt, ko šis darot ar tik greznām rotām, un viņš atbildēja: «Es gribu precēt kādu no jums, un tai piederēs šīs rotas.» Te nu jaunavas sāka par viņu smieties un sacīja: «Ko tu darīsi, kad apprecēsies?» Un sultāna dēls atbildēja: «Es noskūpstīšu savu sievu un tad šķiršos no viņas.» To dzirdējusi, sultāna meita sacīja: «Šī jaunava būs tava sieva!»
Un sultāna dēls piecēlās un klupdams un trīcēdams atspiedās pret savu spieķi, un viņš noskūpstīja jauno verdzeni un atdeva tai greznās rotas un krāšņās drēbes. Un jaunava ielīksmojās, un visi sāka smieties par sultāna dēlu, un izsmējušies tie iegāja pilī.
Un, kad nu pienāca otrā diena, verdzenes iegāja dārzā un ieraudzīja sultāna dēlu, un viņš sēdēja tai pašā vietā, un viņa priekšā zaigoja vēl krāšņākas rotas un greznākas drēbes. Un jaunavas piesēdās viņam blakus un jautāja: «Ak sirmgalvi, ko tu dari ar šīm rotām?» Un sultāna dēls atbildēja: «Es gribu precēt kādu no jums tāpat kā vakar, un tai piederēs šīs rotas.» To dzirdējusi, sultāna meita sacīja: «Es dodu tev šo jaunavu!» Un sultāna dēls piecēlās un noskūpstīja jauno verdzeni, un atdeva tai rotas un drēbes, un atkal visi iegāja sultāna pilī.
Un, kad nu sultāna meita ieraudzīja daiļās rotas un košās drēbes, ko sultāna dēls bija atdevis verdzenēm, viņa klusībā sacīja: «Man pašai patīk šīs rotas, un man lielākas tiesības nekā manām verdzenēm, un tas jau nebūs nekāds ļaunums.» Un, kad atausa rīts, viņa atstāja pili viena, un ģērbusies viņa bija verdzenes drēbēs, un zagdamās viņa piegāja pie vecā vīra un sacīja: «Ak sirmgalvi, es esmu sultāna meita, vai gribi mani precēt?»
Un sultāna dēls atsaucās: «Mīļu pratu!» To teicis, viņš sultāna meitai atdeva vēl dārgākas rotas un mirdzošākas drēbes, un tad viņš piecēlās to noskūpstīt, un viņa jutās droša un mierīga. Un, viņai piegājis, sultāna dēls to sagrāba ar niknu sparu nosvieda zemē, un, kad laupīta bija sultāna meitas jaunavība, viņš iesaucās: «Vai tad tu mani nepazīsti?» Bet sultāna meita jautāja: «Ak, kas tu tāds?» Un sultāna dēls atbildēja: «Es esmu Bachrams, persiešu sultāna dēls. Es pārvērtu savu izskatu un tevis dēļ pametu radus un savu valstību.»
To dzirdējusi, sultāna meita piecēlās, bet viņa neatbildēja tam un neteica ne vārda, un klusībā nodomāja: «Ja es viņu nokaušu, man nebūs nekāda labuma.» Un tad viņa savā nodabā sacīja: «Man jābēg viņam līdzi uz Persiju, viņa valstību.» Un tā nu viņa salasīja savu naudu un savus dārgakmeņus un visu lika aizvest sultāna dēlam. Un viņa dzina to posties, un viņi norunāja nakti, kad jādodas ceļā. Un tā nu viņi sēdās labākajos zirgos un aizjāja, un viņus ietina nakts sega, un nebija vēl atausis rīts, kad viņi jau bija tālās zemēs. Un viņi jāja, jāja, līdz nonāca persiešu zemē un attapās sultāna — jaunekļa tēva pilsētas tuvumā. Un, kad sultāns izdzirdēja par dēla pārnākšanu, viņš sagaidīja to ar saviem karapulkiem un ielīksmojās lielā priekā.
Un, kad nu aizritējušas bija vairākas dienas, viņš sūtīja krāšņas balvas ad Datmas tēvam un aizrakstīja tam vēstuli, un vēstulē bija ziņots, ka viņa meita dzīvo viņa pilī. Un, kad balvas bija aizvestas jaunavas tēvam, viņš saņēma tās un nesējiem rādīja lielu godu, un priecīgs bija viņa prāts. Un tad nu viņš sarīkoja kuplas dzīres un lika aicināt lieciniekus, un viņš uzrakstīja savas meitas un sultāna dēla laulības līgumu. Un viņš apbalvoja sūtņus, kas atnesa persiešu sultāna vēstuli, un aizsūtīja pūru savai meitai, un persiešu sultāna dēls ar viņu dzīvoja, līdz viņus izšķīra nāve.