Ikviens no mums ilgojas pēc mīlestības. Kad divi mīloši cilvēki nodarbojas ar seksu, viņi uzzina, kas ir paradīze — tepat, uz grēcīgās zemes.
Gribas seksu. Vienkārši...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nu ja — uz grēcīgās. Jo cilvēki nodarbojas ar seksu arī tad, kad nemīl viens otru. Vai kad viens mīl, bet otrs — ne.
Sekss bez mīlestības tātad. Gribētu gan redzēt, kurš pirmais metīs akmeni...
Pasaule nav gluži ideāla
Protams, sekss var būt ne tikai bez mīlestības, bet arī par naudu. Bet šo aspektu šoreiz liksim mierā. Šodien es domāju par to, ka sekss bez mīlestības, protams, nav tā ideālākā divu cilvēku saplūsmes forma, bet — bet es esmu ļoti apmierināta, ka tāda iespēja pastāv.
Iedomājies, kā būtu, ja cilvēki kaut kādu anatomisku iemeslu dēļ varētu nodarboties ar seksu tikai tad, ja abi ir iemīlējušies, turklāt viens otrā! Manuprāt, tas būtu briesmīgi. Jo ko tad darītu tie, kurus nemīl? Dzīvotu mūžīgā seksuālā izsalkumā?
Agrā jaunībā un tad, kad esi ļoti iemīlējies, tas liekas neiespējami — gulēt ar kādu, ja tu viņu nemīli. Vai ja viņš — vai viņa — nemīl tevi.
Bet ar laiku nākas saprast, ka mēs nedzīvojam gluži ideālā pasaulē. Es ticu, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kuri nekad mūžā nav nodarbojušies ar seksu bez mīlestības. Bet esmu pārliecināta, ka tikpat daudz ir arī to, kas nodarbojas ar seksu nevis mīlestības, bet... Jā, kā tad dēļ?
Starp citu
Nezinu, kāpēc mani reizēm tā velk uz atklātību — bet patiesībā kāda gan jēga no blefošanas. Vārdu sakot, es esmu nodarbojusies ar seksu arī bez mīlestības. Jā, es to daru. Šad un tad. Joprojām. Es viņu nemīlu, un viņš mani nemīl. Mēs abi to zinām. Un, zini ko, mums kopā ir labi.
Kāpēc es to daru?
Šobrīd mēģinu atcerēties, kad un kādu iemeslu dēļ es to izdarīju pirmo reizi — pārgulēju ar kādu bez mīlestības. Neesmu jau nekāds monstrs — man, tāpat kā lielākajai daļai meiteņu, bija sapņi, ideāli, principi. Un ir joprojām, starp citu.
Taču tad daļa nobrūk — un tu attopies kāda gultā, jūtot tikai baudu. Un ne miņas no mīlestības.
Kā tas gadījās? Vai es klasiskā veidā mēģināju kādam atriebties? Varbūt biju sadzērusies par daudz vīna un nesapratu, ko daru? Vai biju zaudējusi cerību atrast savu īsto un vienīgo, kuru mīlēšu es un kurš mīlēs tikai mani?
Atklāti sakot... es neatceros. Es neatceros, kāds bija iemesls, lai es pārkāptu jaunas meitenes sapņu principu, kad sekss bez mīlestības vispār nav iedomājams.
Katrā ziņā neko tādu traģisku vai briesmīgu nevaru atcerēties. Un tas mani mazliet satrauc. Vai tiešām es būtu sākusi gulēt ar kādu, ko nemīlu, vienkārši tāpat — aiz garlaicības? Tas jau nu gan izklausās tā... tā pabēdīgi. Bet es pārāk nepārdzīvoju. Jo mēs patiešām nedzīvojam ideālā pasaulē.