Vispār jau mēs esam pienākuma cilvēki. Nopietni cilvēki, katram savi pienākumi un darīšanas. Iekšējā un ārējā disciplīna. Un negribas arī palikt par pilnīgu muļķi citu acīs. Tāpēc mēs ļaujamies dzīves baudām mazāk, nekā varētu un gribētu. Un diezgan daudz ko palaižam garām.
Garšīga bezatbildība
Nesen nokavēju kādu darba sapulci. Nu, ne pārāk svarīgu sapulci, tomēr nokavēju gandrīz piecpadsmit minūtes, kas manā visai punktuālajā darbavietā tiek uzskatīts par diezgan lielu grēku un nedisciplinētību. Un patiesībā — ir jau arī.
Kavējuma iemeslu nevienam neatklāju, bet tev varu pateikt. Pusdienās biju devusies uz restorānu — pī, reklāmas pauze — vārdu sakot, vienu no «vecajiem labajiem». Dienas speciālais ēdiens bija baraviku un spinātu sacepums. Man to atnesa karstu, karstu, iedomājies, karstā sēņu — tiešām baravikas! — un spinātu masa pārklāta ar kartupeļu biezputras kārtiņu, kura, krāsnī cepta, ieguvusi brūnu, kraukšķīgu virskārtiņu, un virsū vēl uzkaisīts mazliet siera, kurš kūst uz karstā un smaržīgā kārtojuma... Pasūtināju vēl arī glāzi auksta baltvīna — kad dzīrojam, tad dzīrojam!
Nu saki — vai tad es varēju skriet prom no galda, atstājot šo gardumu pusapēstu? Vai varēju to aprīt lieliem gabaliem, liedzot sev izgaršošanu un izbaudīšanu? (Nerunājot nemaz par to, ka tādējādi riskētu nopietni apdedzināt mēli!)
Ļoti cienu gardu ēdinu un dzērienu, taču neuzskatu sevi par tik lielu gardēdi, lai tā īpaši priecātos par ēdienu. Kur nu vēl darbadienas vidū! Kur nu vēl — kavējot sapulci!
Bet... Bet kādēļ gan nenovērtēt garšas kārpiņas, ko mums piešķīris mīļais Dieviņš? Jādomā tak — ar kādu nolūku!
Var būt, ka izklausās traki bezatbildīgi, bet tikai sekundi svārstījos, kad, ieskatījusies pulkstenī, sapratu, ka pusdienas vajadzētu sasteigt, vārdu sakot, aprīt kā parasti. Gardais baraviku spinātu sacepums mani uzvarēja! Man pat liekas — tas atraisīja manī kādu talantu: gardēdes talantu! Novērtēt ēdiena smaržu... Skatu, kā kūpošais maltītes šķīvis ceļo pie tevis oficiantes rokās. Izbaudīt, cik skaisti un apetītlīgi tas izskatās... Vēlreiz ievilkt nāsīs kairinošo smaržu... Un tad — maigi iecirst dakšiņu kraukšķīgajā virskārtiņā...
Man šķiet, ka tie ir tikai māņi, kad runājam par latviešu zemnieciskumu, salīdzinot, piemēram, ar francūžiem vai itāļiem. Ir jau gan tā, ka klīst leģendas, cik eleganti, skaisti un radoši ēdienu prot izbaudīt tie paši francūži — kā tiek izgaršots katrs kumoss, kā maltītes kompanjoni dalās ēdienā, pagaršo viens no otra šķīvja.... Man šķiet, ka arī mēs, latvieši, to tīri labi pieprotam — ja vien spējam atbrīvoties un baudīt...
Protams, laba kompānija garšas baudu, ko rada garšīga maltīte, tikai pastiprina, trīskāršo un simtkāršo! Garšīga ēdiena un laba vīna baudīšana kopā ar ģimeni vai draugiem — šķiet, tā ir viena no dzīves skaistākajām baudām...
Tad ko es ākstos ar nez kādu pusdienu izbaudīšanu darbadienas vidū?
Es neākstos. Esmu sapratusi, ka baudas muskuļi sevī jātrenē. Kaut arī prasme baudīt zināmā mērā ir talants, man liekas, ka arī talants ir jātrenē. Nav vajadzīgs īpašs gadījums, balti klāts galds, un reizēm arī kompānija nav vajadzīga, lai baudītu. Un galu galā — ja trenējam baudas muskulīšus, tad baudu var gūt, arī nesteidzīgi notiesājot baltmaizes radziņu, sēžot uz soliņa pie Operas un raugoties rudenīgajās debesīs.
Saldie sānsoļi
Ne velti es runāju par baudas muskuļiem. Ar seksu tam nav nekāda sakara — lielās līnijās. Lai gan — protams, arī sekss ir viena no dzīves lielajām baudām.
Bet dzīvē ir gan lielās, gan mazās baudas, gan lielie, gan mazie prieciņi. Un darbos un nogurumā, pienākumos un vienaldzībā, ikdienas rutīnā un pašdisciplīnā ir diezgan viegli sevi turēt grožos. Patiesībā — tā ir pat vieglāk! Jo biežāk ļausies sānsoļiem, jo grūtāk noturēt sevi grožos...
Vārdu sakot, katrs dzīvo tā, kā viņam patīk. Bet man patīk tā — ļaujoties baudai un priekam. Un te nav ne mazākās pozas. Esmu pārliecināta, ka nebūt neesmu kaut kāds īpašs un izsmalcināts gadījums! Esmu pārliecināta, ka katrs cilvēks vēlas būt priecīgs, vēlas baudīt, galu galā — būt laimīgs. Vēl vairāk — esmu pārliecināta, ka tas ir tas, kādēļ mēs te esam nākuši un kam esam paredzēti — lai ļautos baudai un priekam.
Tad kāpēc apkārt tik daudz ar dzīvi neapmierinātu un nelaimīgu cilvēku? Arī tie, kuriem viss it kā ir: veselība, ģimene, jumts virs galvas, alga maciņā...
Varbūt mēs vienkārši par maz ļaujam sev ļauties?
Nu, jā. Var jau jautāt: un kas tad būs, ja visi tā darīs? Ja visi kavēs sapulces, aizsapņojoties pie pusdienu galda? Ja visi darba dienas vidū dirnēs uz soliņiem pie Operas?
Anarhija īstākā, vai ne?
Un vispār jau mēs esam pienākumu cilvēki. Nopietni cilvēki, katram savi pienākumi un darīšanas. Iekšējā un ārējā disciplīna. Un negribas arī palikt par pilnīgu muļķi citu acīs. Tāpēc... Nu, tāpēc ir tā, kā ir.
Patentēšu laimes formulu!
Urā! Man šķiet, ka esmu atradusi visos laikos meklēto laimes formulu!
Kā?
Laime — tas ir ļauties dzīvei un priekam. Tā.