Agrāk bija divas populāras dziesmas — un katra sludināja kaut ko diametrāli pretēju. Viena pauda: «Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati...» Savukārt otra iedrošināja: «Ir mīla jāmeklē, ir mīla jāauklē, tā nenāks pati...»
Mīla jāmeklē vai jāgaida?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā tad ir — ir vai nav jāmeklē, nāks vai nenāks pati? Viedokļi ir dažādi.
Viss notiks pats no sevis
Marta šobrīd ir viena. Viņa nenoliedz, ka gribētu atrast mīlestību, bet uzskata, ka iespringt drauga meklējumos ir pilnīgi lieki. «Es uzskatu, ka mīlestības lietas nav cilvēku varā. Nopietni! Nav jau tā, ka es ticētu kādiem augstākiem spēkiem, bet... Vispār jau laikam ticu. Nav manos spēkos iet un atrast savu mīlestību. Mans vīrietis man kādu dienu tiks nolikts priekšā kā uz paplātes. Un es viņam!»
Mana draudzene Dace jau gadu ir kopā ar savu portugāļu draugu, kurš atbrauca uz Rīgu uz pāris nedēļām, bet tā arī palika šeit. Daces dēļ viņš pārdzīvojis jau vienu ziemu — un no portugāļa, kas bez saules un saulainas pludmales nevar dzīvot, tas ir ļoti liels upuris. Kad Dace stāsta, kā iepazinusies ar viņu, viņa staro un dzirksteļo kā tāda brīnumsvecīte. «Tas bija liktenis! Sākot jau ar to, ka tad, kad viņš atbrauca, man nemaz nebija jābūt Latvijā. Bet pēdējā brīdī izjuka ceļojums. Un tas, kā mēs satikāmies... Pilnīgi neiespējamu nejaušību virkne! Tas vienkārši nav iespējams, ka tādas lietas notiek! Bet notika. Es zinu, ka Paulo ir mans cilvēks, un ticu, ka mūs kopā saveda liktenis. Esmu pārliecināta, ka katrs cilvēks atrod savu mīlestību tad, kad viņam tas ir lemts — un ne brīdi ātrāk!»
Patiesībā... patiesībā es arī ticu liktenim. Pareizāk sakot — es ļoti gribētu ticēt. Es gribētu ticēt tam, ka cilvēki, kam jāsatiekas, agri vai vēlu noteikti satiekas. Es gribētu ticēt, ka nevienam cilvēkam pasaulē nav lemts nodzīvot dzīvi bez mīlestības. Es gribētu ticēt, ka īstais cilvēks mani atradīs starp simtām un uzreiz pazīs. Es gribētu ticēt, ka savu īsto cilvēku atradīšu un ka mēs nešķirsimies vairs nekad.
Un tomēr... Un tomēr pasaulē ir tik daudz vientuļu cilvēku! Mana ticība augstākiem spēkiem laikam gan nav neko stipra, jo man vienmēr mazliet bail, ka arī augstākie spēki nav visspēcīgi. Ka arī viņi tur, augšā, kādreiz var kaut ko sajaukt vai aizmirst... Un ja nu viņi aizmirst tieši mani?
Ja nemeklēsi, neatradīsi
Tāpēc es pilnībā saprotu tos, kuri uzskata, ka mīlestība ir gan jāmeklē, un bez paša aktīvas līdzdalības nekas nebūs!
Ilvija, viena no mūsu draudzeņu kompānijas spicākajām meitenēm, ir par to pilnīgi pārliecināta. Viņa ir no tām sievietēm, kura nelauza galvu, ir vai nav pieklājīgi uzsākt sarunu pirmajai, pēc randiņa viņa nedēļām neprāto, piezvanīs puisis vai nepiezvanīs, bet gan piezvana pati... Ilvija ir tāda — skaista un drosmīga. Man jau gan vienmēr licies, ka skaistiem cilvēkiem vieglāk būt drosmīgiem, jo — kurš tad tādu skaistuli atšūs, vai ne. Bet Ilvija neslēpj — viņa esot atšūta gan. «Bet es par to nepārdzīvoju — tātad nebija īstais!»
Mīlestības meklējumos Ilvija ir pilnīgi skaidrs viedoklis: «Ja neprasīsi — neko arī nedabūsi! Ja nemeklēsi mīlestību — neviens tev to rokās neiedos. Bet vispār man liekas, ka ir stulbi meklēt mīlestību. Ir jāmeklē jaunas iepazīšanās, jauni cilvēki — un tad jau tā mīlestība pati atnāks, kad īstais būs uzradies.»
Rota bija filozofiskāk noskaņota: «Es ar mīlestības meklēšanu saprotu drīzāk dvēseles stāvokli. Ja tu meklē mīlestību, tas nozīmē, ka esi nokārtojusi attiecības ar pagātni un vecajiem bijušajiem. Ne velti ir tāds teiciens: kamēr vienas durvis nav aizvērtas, otras neatvērsies. Tāpēc tu nevari vienlaikus pārdzīvot iepriekšējās attiecības un meklēt jaunu mīlestību. Tad tur nekas nevar sanākt...»
Ilvijai par mīlestības meklēšanu ir vēl kāda sievietēm neraksturīga doma: «Vispār ar to mīlestības meklēšanu ir jāuzmanās. Man šķiet, tieši tas vīriešus arī atbaida, ka sievietei acīs rakstītas tās bezgalīgās ilgas, tāds — ak, kur esi, mans sapņu princi... Tas ir apmēram tā, it kā uz parastu randiņu tu būtu jau atnākusi līgavas kleitā. Neviens normāls vecis taču negribēs, lai tu, ar viņu iepazīstoties, uztvertu to kā potenciālo lielo mīlu. Tas notiek pats no sevis — tā dabiski.»
Ko lai saku — man šodien laikam ir problēmas ar savu viedokli... Jo — arī Ilvijai es piekrītu! No vienas puses, es tiešām domāju, ka mīlestība atnāks pati, iespējams tad, kad vismazāk to gaidīšu. No otras puses, man ir tādas nelabas aizdomas, ka... ka var arī neizdoties. Gan jau minēto augstāko spēku pēkšņas aizmāršības dēļ, gan tāpēc, ka iespējas satikt to īsto ir visai ierobežotas. Nu, padomā, ja cilvēks pārvietojas pa vienu un to pašu maršrutu un nekur citur kāju nesper, kāda garantija, ka viņš satiks savu īsto? Kādā veidā? Pat visaugstākie spēki te neko nevar darīt, ja tu no darba dodies tiešā ceļā uz mājām — un tā katru dienu!
Nē, nu labi — īstais jau var uzrasties tavā trolejbusā. Bet... bet ja nu es atsakos noticēt, ka mans īstais un vienīgais brauc ar trolejbusu? Tad tomēr ir jāmeklē! Tikai kur?
Kur meklēt?
Un tā nu ir īsta problēma. Piemēram, ja tev ir pāri par trīsdesmit. Nē, protams, vienmēr jau paliek deju vakari «Tiem, kam pāri trīsdesmit...». Bet, ja paraugāmies sludinājumos, arī jaunākām personām ar meklējumiem nevedas... Citādi jau sludinājums nebūtu jāliek!
Kur iepazīties?
Veikalā? Nē, kaut kā stulbi un sadzīviski. Domāsim par kaut ko cēlāku un romantiskāku. Klubā? Kafejnīcā? Lidostā? Tiekoties ar biznesa partneriem? Viesnīcā? SPA?
Atklāti sakot, lai ko es iedomātos un kādus variantus izspēlētu, tāda sagribēta iepazīšanās izklausās mākslota un diezgan nereāla.
Man šķiet, nekas cits neatliek, kā tomēr cerēt uz likteni, nejaušību, augstākiem spēkiem... Kā tu domā?