Šajā nedēļas nogalē tikos ar draudzenēm. Mūsu pulciņā kreņķis — viena no mums atkal iemīlējusies. Atkal ļoti, ļoti. Un atkal nelaimīgi.
Solo lauztai sirdij
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Kāpēc tas vienmēr notiek ar mani?» viņa jautā, un tas patiesībā ir vairāk tāds retorisks jautājums. Bet varbūt reizēm tomēr vērts pameklēt atbildes uz šādiem jautājumiem?
Vai mīlestība var būt nelaimīga?
Vai nelaimīga mīlestība vispār eksistē? Vai mīlestība vispār var būt nelaimīga, varbūt mīlestība vienmēr kaut ko dod, pat ja nav atbildes un piepildījuma?
Lielākā daļa manu draudzeņu uz šiem jautājumiem atbildēja gandrīz vai vienu un to pašu: ja mīlestība dara tevi laimīgu, tad viss kārtībā. Protams, labāk, ja tava mīlestība sasniedz adresātu un saņem atbildi. Bet arī tad, ja tu mīli, tā sakot, solo un jūties laimīga — nu, tad jau viss kārtībā.
Bet nelaimīgā mīlestība, protams, eksistē. Tas ir tad, kad tu ciet un mokies, un ņemies, gaidi pretmīlu, gaidi, kad tas otrs atbildēs uz taviem — skaidrajiem vai aizplīvurotajiem — mājieniem...
Vai nelaimīgai mīlestībai vispār ir kāda jēga sievietes dzīvē?
Mana draudzene Rita uzskata — nelaimīgi iemīlēties var līdz sešpadsmit gadu vecumam. «Tad jau labāk nelaimīgi un pa gabalu nekā laimīgi un nez kādus brīnumus nostrādāt!»
Nu, bet pēc tam? «Pēc tam mīlestība ir tikai kreņķi, puņķi un asaras — ja tā nav laimīga. Jo mīlestība vienmēr grib piepildījumu!»
Kāda cita mana draudzene domā, ka nelaimīga mīlestība dod dzīvei tikpat daudz krāsu kā laimīga mīlestība. «Tu pats it kā neesi laimīgs — un tajā pašā laikā tomēr esi, pasaule ir tāda īpaša, jo kaut kur ir tas otrs, ko tu mīli...»
Ja es atceros tās reizes, kad esmu nelaimīgi iemīlējusies, tad... Vai es tagad būtu laimīgāka, ja man nebūtu bijis jāpiedzīvo tās mokas, pārdzīvojumi un ciešanas? Diez vai. Vai es būtu tikpat... teiksim tā, pieredzējusi, ja nezinātu kas tas ir — nelaimīga mīlestība? Diez vai?
Vai es gribētu kaut ko tādu atkal piedzīvot?
Diez vai. Jo tas tiešām ir briesmīgi.
Pēc tam — jā, pēc tam man liekas, ka visas reizes, kad esmu bijusi nelaimīgi iemīlējusies, mani darījušas gudrāku. Man šķiet, es vairāk saprotu dzīvi. Un dažos gadījumos man šķiet, ka tieši nelaimīga mīlestība mani ir darījusi par mazliet labāku cilvēku. Un pēc tam es pat spēju noticēt, ka nelaimīga mīlestība, iespējams, bijusi vajadzīga mācība. Mācība manai augstprātībai, manam egoismam, manam lepnumam...
Bet tajā brīdī, kad tas notiek... Kad tas notiek pa īstam, nelaimīga mīlestība lēni nogalina. No vienas puses, tā ļauj lidot, bet — katru dienu no taviem spārniem tā izrauj pa spalvai, pa dūnai... Vienu dienu tavi spārni tevi vairs nespēj pacelt lidojumam.
Es izvēlos neiemīlēties nelaimīgi. Ja tas vispār iespējams — izvēlēties.