Jaunākā «DNB Latvijas barometra» pētījuma rezultāti norāda uz vairākām Latvijas sabiedrības noskaņojumam būtiskām tendencēm, kas izpaužas iedzīvotāju vērtējumos gan par politiķu izteikumiem, gan par iespējām un motivāciju doties strādāt un dzīvot ārzemēs.
Iedzīvotāji nepiekrīt savulaik Latvijas politiķu iezīmētajām «muļķu zemes» un «diženuma» galējībām un priekšroku dod priekšstatam par latviešu tautu kā līdzvērtīgu un līdzspējīgu citu tautu vidū, kam pilnībā vai daļēji piekrīt 66% aptaujāto, bet pilnībā vai daļēji nepiekrīt 22% respondentu. Pētījuma rezultāti parāda arī to, ka ievērojamu Latvijas iedzīvotāju daļu uztrauc sabiedriskajā diskursā un medijos izplatītā pašnoniecināšanas tendence attiecībā uz Latvijas sasniegumiem dažādās sabiedriskās dzīves jomās un spēju sasniegt un pārspēt citu valstu līmeni. Par to liecina fakts, ka apgalvojumam «latvieši pārāk maz novērtē, ko paši esam spējuši izdarīt» pilnībā vai daļēji piekrīt 64% aptaujāto, bet secinājumam «bieži mēdzam vaimanāt bez pamata» – 63%.
Viena no Latvijas sociāli politiskās dzīves problēmām ir samērā zema Latvijas iedzīvotāju iesaiste sabiedriskajās aktivitātēs (NVO, politiskās partijas, dažāda veida kampaņas utt.) un samērā zems savstarpējās uzticēšanās līmenis. Šajā situācijā izbrīnu rada fakts, ka «DNB Latvijas barometra» pētījuma jautājumi balstīti uz izteikti individuālistisku cilvēka izpratni un tā respondentiem piedāvātajos indivīda īpašību variantos pilnībā izpaliek uz indivīdu sadarbību un kolektīvo darbību orientētās īpašības («sabiedrisks», «kooperatīvs», «izpalīdzīgs», «draudzīgs» utt.).
Tomēr ievērību pelna fakts, ka par visraksturīgāko Latvijas iedzīvotāja īpašību respondenti uzskata strādīgumu. Vienlaikus lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju «zīlei rokā» dod priekšroku salīdzinājumā ar «medni kokā» – 59% respondentu darba vietas izvēlē dod priekšroku piezemētai prognozējamībai un stabilitātei salīdzinājumā ar labākām, bet grūti prognozējamām izaugsmes iespējām, kur daudz kas atkarīgs ne tikai no strādīguma, bet arī no personiskā uzņēmīguma un iniciatīvas.
Latvijas valsts pēdējo divdesmit gadu politikai neglaimojošu noskaņojumu rāda respondentu atbildes uz mūsu valstij eksistenciāli svarīgiem jautājumiem par iespēju un motivāciju doties strādāt un dzīvot ārzemēs vai arī – palikt Latvijā. 32% respondentu no aizbraukšanas attur vienīgi nepietiekamās svešvalodu zināšanas, un tikai 12% respondentu savu palikšanu Latvijā pamato ar patriotiskām jūtām. Turpretī vēlēšanās doties ārpus Latvijas tiek pamatota ar izteikti materiāliem apsvērumiem – lielākiem ienākumiem (46%), labākiem sadzīves apstākļiem (29%) un labvēlīgāku sociālo politiku (26%). Diemžēl respondentiem piedāvātajā anketā pie aizbraukšanas iemesliem netiek minēta indivīdu attieksme pret valstī notiekošajiem politiskiem procesiem un valsts institūciju darbības novērtējums, kas noteikti ļautu iegūt pilnīgāku priekšstatu par aizbraukšanas iemesliem.
Pētījuma rezultāti liek secināt, ka Latvijas sabiedrībā trūkst vienotības, lai kopīgi stātos pretī ekonomiskajām grūtībām un iedzīvotāju interesēm neatbilstošai politikai. Mēs neiesaistāmies notikumos, kas tiešā veidā ietekmē mūsu dzīvi, tā vietā bezatbildīgi nolūkojoties no malas un, iespējams, kritizējot notiekošo. Turklāt mūsu nespēja novērtēt savus un citu cilvēku panākumus traucē pilnveidoties gan pašiem, gan valstij kopumā.