/nginx/o/2018/07/20/10945844t1h14b9.jpg)
Tikai atsakoties no kaut kā, jūs saprotat, cik stipri šim «kaut kam» esat pieķērušies. Ievērojot «bez kviešu miltu un bez saldumu» diētu, arī man no dažām lietām nācās atteikties. Atteikšanās laikā es sapratu, cik stipri mans garastāvoklis ir atkarīgs no tā, ko es apēdu vai neapēdu.
Redziet, ēdiens nav tikai lieta, kas nodrošina mūsu fizisko eksistenci. Ēdiens var būt daudz kas vairāk. Problēmas sākas tad, kad ēdiens kļūst par rituālu vai vēl ļaunāk - par atkarību.
Atkarība no kāda konkrēta pārtikas produkta var būt tieši tik pat stipra un grūti pārvarama, kā atkarība no nikotīna vai narkotikām. Pasakiet alkoholiķim, lai viņš vienkārši nedzer vai dzer ar mēru. To ir viegli pateikt, bet ļoti sarežģīti izdarīt. To saprot tikai tie, kas ir mēģinājuši atteikties no jebkādas atkarības. Es esmu mēģinājis, un pagaidām man sanāk tikai daļēji. «Daļēji» nozīmē, ka no dažiem netikumiem es varu atteikties, bet no dažiem vēl nevaru.
Atteikties no mazsvarīgām lietām ir vienkārši, un labi, ja ar to pietiek. Taču, par nelaimi, mēdz gadīties tā, ka, lai atbrīvotos no liekā svara, ir jāatsakās no lietām vai ieradumiem, bez kuriem mūsu ikdiena gandrīz vai nav iedomājama.
Ja kāds saka, ka viņš no kaut kā ir atteicies viegli un bez problēmām, varu apgalvot tikai to, ka konkrētā lieta vai ieradums viņam nebija svarīgs. Ja atteikšanās no šis mazsvarīgās lietas palīdzēja atrisināt problēmu - lieliski, man prieks par viņu.
Tieši tā, ievērojot «bez kviešu miltu un bez saldumu» diētu, es atteicos no baltmaizes lietošanas uzturā. Vēsi un mierīgi, it kā tādu baltmaizi nekad nebūtu ne ēdis, ne pazinis.
Cita lieta ir zefīrs šokolādē. Nekas daudz, tikai pāris gabaliņi pēc pusdienām. Nu tā, lai jūt, ka ēdienreize beigusies. Agrāk, pat ja ēdienreize nebija nekāda lielā, apēdu to zefīriņu, un skaidrs - esmu paēdis. Tagad piestumju māgu pilnu, bet, bez zefīra vai šerbertiņa, beigu signāla kā nav, tā nav.
Daudzi, protams, var teikt - ko tu tur āksties, neēd to zefīru un viss. Kādas tur beigas un kādi nobeigumi. Jā, citiem zefīrs nav problēma, bet citiem arī nav liekā svara. Taču man ir liekais svars, un zefīrs, šerberts vai pāris šokolādes konfektes pēc pusdienām ir mana problēma.
Trakākais, ko esmu sapratis, ir tas, ka šī problēma jau sen no mazsvarīga fizioloģiska pieraduma ir pārvērtusies par nopietnu psiholoģisku atkarību jeb rituālu, bez kura es nejūtos komfortabli.
Kā ar to visu cīnīties, lai nebūtu tik ļoti jāmocās? Pagaidām man atbildes nav. Un, iespējams, ka arī nebūs, jo galu galā neviens nav ideāls. Pat Radītājs kaut kur ir kļūdījies. Neticat, ka Radītājs var kļūdīties? Bet vai tā nav viena liela kļūda, ka cilvēki ne grēkojot, ne noziedzoties, par savu sūri - grūti nopelnīto naudiņu vienkārši paēd un, ja tūliņ pat nemetas tuvākajā sporta klubā, lai sevi triektu līdz pusnemaņai, balvā saņem kārtīgu «riepu» uz vēdera? Negribas ticēt, ka Radītājs var tā mocīt ar nolūku - tā noteikti ir kļūda.