Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Operas solista atklāta vēstule

FOTO: Ieva Lūka/LETA

Labdien, mīļie Operas Draugi!

Jūs uzrunā Aleksandrs Poļakovs - Rīgas operas solists no 1977.gada 23.septembra.

Jā. Ūdens glāzē stipri viļņojas. Ko nu?

Atkāpsimies solīti atpakaļ un paskatīsimies.

Kas ir diskusijas «priekšmets»?

Māksla? Nē. Mūzika? Nē. Teātris? Nē. Deja? Nē. Režija? Nē.

Vai kādam aizliegts komponēt? režisēt? diriģēt? dziedāt? dejot? muzicēt? gatavot dekorācijas? tās iekārtot skatuves telpā vai apgaismot? Nav dzirdēts.

Kādam cilvēkam nav pagarinātas «paraksta tiesības», kuras tam Mēs deleģējām pirms 17 gadiem. Nu viņam būs laiks nodarboties ar savu vaļasprieku - režiju. Skaisti. Laimīgs cilvēks. Apsveicam!

Vai Kungu nospiež nepabeigto darbu slogs? Bet tos, gudru padomu balstīts, būtu varējis veikt Maskata kungs. Vairs ne? Labi.

Pēc ilgām 6000 dienām Kungam noņemts vien administratīvais slogs no trauslajiem mākslinieka pleciem. Vairāk laika atliks mākslinieciskajiem meklējumiem un varbūt atradumiem. Nu viņš var izslieties pilnā augumā, uzelpot vieglāk, radīt, radoši atraisītie, uzplaukt, mēģināt kļūt par «kultūras ziedu». Vai sadzirdēsim pateicību?

Nauda.

«Ja gribi iedzīvoties ienaidniekā - aizdod draugam naudu». Ilgi esam aizdevuši naudu. Ilgi esam maksājuši ar pēcmaksu un avansā, un neprasījuši: «Kas mums par to būs». Ilgi esam klausījušies «buramvārdus». Ilgi esam ļāvuši Kunga «harizmai» aizmiglot prātus, nevis iedziļinājušies viņa «darbos». Tā mūsu vaina. Kungs, piedodiet.

Nedodiet māksliniekam naudasmaku, tas viņu pārlieku noslogo. Negāziet radošajām dvēselēm virsū naudu, nebūs spēka domas Lidojumiem. Nauda nospiež pie zemes… Citējot Žilinska operu «Zelta zirgs» skatā, kad brāļi mēģina uzkāpt kalna virsotnē pie Saulcerītes: »... Lipst, kule velk mani zemē...»

Un nu, par kādu unikālu notikumu pasaules teātru vēsturē.

Pēc Kristīnes Opalais personīgi motivētas darba līguma laušanas un atteikšanās piedalīties koncertos LNO, teātra vadība saka pieaicinātajiem viesiem un kolektīvam: ««Jūs visi esat nulles, niecības, margināļi. Jūs visi esat «nekas». Jūs visi neesat vienas Opalais svārku stērbeles vērti. Orķestris, diriģenti, koris, solisti, balets - i nemēģiniet izlikties, ka kāds kādu no jums, grib redzēt, dzirdēt. Jūs visi esat tikai «noplucis fons». Publika, ejiet mājās. Bez viņas arī 150 gadi nav nekāda Jubileja. Nododiet biļetes kasē vai internetā.» Neparasti. Neesmu ārsts vai jurists, nevaru komentēt.

Visa cieņa vīram, kurš mācījies no «Flika Berlīnes afēras», pieņēma lēmumu koncertu vērot TV. Liels bija risks, ka visi teātra tehniskie un radošie spēki piesaka momentālu streiku sakarā ar direkcijas skandalozo paziņojumu. Paldies «vīram» un teātrim, ka, domājot par skatītājiem, direkcijas provokācija ignorēta. Streiks izpalika.

Un tiem, kuri cīnās par kāda Kunga «neaizskaramību» gribu atgādināt, ka piens nenāk no pudelēm.

Saimniece gotiņai pirms slaukšanas tesmeni izmasē un «skatītājiem» saka: «Kūtī runājiet klusu, a savādāk Gouja pīnu nūrous...»

Kas teātrī???

Ja mīlestību uz mūziku, mākslu, garu, domu, talantu nevari par savu saukt, teātrī neej.

Mīli.

Mīlēts būsi.

Miers baro, nemiers (izņemot - radošo) ārda.