Visu laiku garākā cilvēka īsais mūžs. "Laipnā milža" stāsts

FOTO: Twitter/Famous Photographs @FAMOUSPH0T0S

1918. gada 22. februārī Herolda un Edijas Vedlovu ģimenē nāca pasaulē pilnīgi normāls un vesels puisēns, kurš svēra 3,9 kilogramus. Viņi vēl nezināja, ka tieši viņu dēls kļūs par visu laiku garāko cilvēku pasaules vēsturē, liecina ieraksts Ginesa rekordu grāmatā.

Kā vēsta "Mashable", savā pirmajā dzimšanas dienā Roberts Vedlovs jau svēra 20 kilogramus, un viņš bija izaudzis gandrīz metra garumā. Deviņu gadu vecumā Roberts bez problēmām varēja pacelt uz rokām savu tēvu, kurš bija 1,80 metrus garš un svēra 77 kilogramus.

Mazais Roberts turpināja augt, un ar laiku kļuva par īstu milzi - 13 gadu vecumā viņa garums jau bija 2,20 metri, un šajā laikā viņš bija visgarākais zēns skautos.

Laikabiedri atceras, ka Vedlovs bija kluss, kā arī ar labām manierēm apveltīts jaunietis, kurš apkārtējos cilvēkos iemantoja iesauku "laipnais milzis". Viņam patika fotografēties, kā arī spēlēt ģitāru. Tiesa, ģitāru viņš vēlāk spēlēt nevarēja - viņa rokas bija pārāk lielas, lai varētu nodarboties ar iemīļoto nodarbi.

Vedlovs turpināja augt, un tika noskaidrots, ka viņa augšanu izraisa pārlieku liela augšanas hormona izdalīšanās. 1937. gadā, kad Roberts bija 19 gadus vecs, viņš kļuva par pasaules garāko cilvēku - tad viņa garums bija 2,53 metri, un viņš turpināja augt.

Skolas gadi Robertam viegli nebija - Šartlefas koledžā, kuru apmeklēja Roberts, bija speciāli pielāgoti galdi un krēsli, jo skolā esošie milzim bija par mazu. Skolā viņš ar interesi apguva juridiskās zinības.

Roberta tēvam arī bija jārīkojas, lai dēlam padarītu dzīvi vieglāku – tēvs ģimenes automobilim izņēma priekšējo pasažiera krēslu, lai Roberts, sēžot automašīnas aizmugurējā sēdeklī, varētu izstiept savas garās kājas.

Pēc vidusskolas pabeigšanas Roberts devās tūrē ar Ringlingu brāļu cirku, pateicoties kuram Roberts kļuva par ASV mēroga slavenību. Kamēr Roberts ar savu augumu popularizēja cirku, tas, savukārt, nodrošināja Robertam apģērbus, kā arī apavus, kas pēc mūsdienu izmēriem būtu mērāmi ar 75.izmēru.

Tiek norādīts, ka Vedlova svars arī bija ļoti iespaidīgs - savā 21. dzimšanas dienā viņa svars sasniedza 222 kilogramus, kamēr nāves brīdī viņš svēra 199 kilogramus.

Lai normāli dzīvotu, Robertam katru dienu nācās uzņemt vismaz 8000 kalorijas, un tas ir vairāk nekā trīs reizes vairāk, nekā vidēja izmēra vīriešiem.

Garais augums Robertam sagādāja ne mazums grūtību - viņš cieta no kāju vājuma, ko izraisīja straujā augšana. Viņam bija nepieciešams spieķis, lai spētu viegli pārvietoties. Viņš ļoti vēlējās staigāt saviem spēkiem, nevis izmantot ratiņkrēslu, kā tas ne reizi vien Robertam tika piedāvāts.

1940.gadā, atrodoties tūrē ar cirku Mičiganā, Roberta traumēja potīti, jo nepamanīja, ka balsta skavas viņa kājai uzliktas nepareizi. Tās nobrāza ādu, un nobrāzuma vietā sākās iekaisums. 

Roberts saskārās ar asins infekciju, kas vēlāk atņēma viņam dzīvību. Mūsdienās šādas kaites ir ārstējamas, taču 1940.gadā medicīna nebija tik attīstīta, lai spētu cīnīties ar šo kaiti. Ārsti baidījās veikt asins pārliešanu, jo tas «varēja novest pie smagām sekām», taču beigās tomēr piekrita šādam solim. Lai arī asinis tika pārlietas, tas nelīdzēja, un pasaulē garākais cilvēks miegā nomira.

1940. gada 15. jūlijā vien 22 gadu vecumā Roberts mira. Pēdējie Roberta vārdi, ko viņš pateica, bija: "Ārsts saka, ka es netikšu mājās uz... svinībām," ar to domājot savu vecvecāku zelta kāzu jubileju.

Dažas dienas vēlāk viņa dzimtajā Altonā visi uzņēmumi uz piecām minūtēm pārtrauca darbu, lai ar klusuma brīdi pieminētu Robertu.

18 dienas pirms viņa nāves Vedlova augums bija sasniedzis 2,72 metrus. Roberta ķermenis tika nogādāts viņa dzimtajā pilsētā Altonā, kur viņš tika apglabāts zārkā, kura garums bija 3,30 metru garš. Uz Roberta bērēm ieradās aptuveni 40 000 cilvēku, un no viņa atvadījās kā no slavenības.

Pēc mirušā ģimenes lūguma, atsevišķi zārka elementi tika veidoti no betona, jo ģimene baidījās, ka sava neparastā auguma dēļ, daudziem cilvēkiem rastos vēlme «izrakt mirušo no savām mūža mājām».

Īsi pirms savas nāves, 1967.gada rudenī, Roberta tēvs Herolds atminējās par savu dēlu: «Kad mēs ar sievu ieradāmies Mičiganā, Roberts bija ļoti kluss. Viņam bija ļoti augsta temperatūra».

«Bērēs mēs nespējām saprast, kādēļ tajās bija tūkstošiem cilvēku. Cilvēkiem tajā laikā nebija televīzijas vai kas tāds. Roberts nomira kā filmu zvaigzne,» atminējās tēvs.

44 gadus pēc Vedlova nāves Altonas pilsoņu padome sāka rīkoties, lai Roberts tiktu padarīts "nemirstīgs" - jau gadu vēlāk viņam par godu tika atklāta bronzas statuja, kurā redzams iespaidīgā auguma īpašnieks. Lai arī mūsdienās tiek apšaubīts Roberta statuss un daudzi uzskata, ka viņam nevajadzētu būt slavenībai, Altonas pilsētas iedzīvotāji domā citādāk – viņi Robertu ar labiem vārdiem atminas vēl šodien.

Aktuālākās ziņas