Robežlīgums ar priekšvēsturi

Šajā materiālā piedāvājam iepazīties ar visiem būtiskākajiem dokumentiem, kas attiecas uz Latvijas–Krievijas robežu un kuri likumdevējiem būtu jāņem vērā, pilnvarojot valdību slēgt līgumu.

Likumprojekts, par kuru rīt balsos Saeima

«Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu»

Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 21. augustā pieņemto Latvijas Republikas konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», kā arī ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību, Saeima nolemj:

Saskaņā ar likuma «Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem» 3. pantu pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu.

***

1. Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums. 1920. gada 11. augusts

Līguma 3. pants noteica Latvijas un Krievijas robežu, iekļaujot vēlāko Abrenes apriņķi Latvijas teritorijā: «Valsts robeža starp Latviju un Krieviju iet: no Igaunijas robežas starp Babinas un Vimorskas ciemiem, caur Vimorskas ciemu, pa Glubicas upi, caur Vaškovu, tālāk pa Opočnas upīti un Opočkas un Vjadas upēm līdz Dubiņinai, no turienes visīsākā taisnā līnijā pāriet uz Kuhvas upi, tālāk pa Kuhvas upi un viņas pieteku Pelegas upi līdz Umernišiem, no turienes taisnā līnijā līdz viņas līkumam pie Mazās Meļņicas, no turienes taisnā līnijā uz Utrojas upi līdz Kailovas uzraksta «v» burtam, pa Utrojas upi Ļšas upes līkumu, kurš atrodas divas verstes uz ziemeļiem no uzraksta «Starina», tālāk pa Ļšas upi un Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu administratīvo robežu ar Opočkas, Sebežas un Drisas apriņķiem līdz Pazinai uz Osuņicas upes, tālāk taisnā līnijā caur Beloje ezeru, Čornoje ezeru, caur ezeru, kas atrodas starp Vasiļevu un Mosiškiem, caur f.[olvarku] Saveikiem uz upītes grīvu, kura ietek Daugavā starp Koskovciem un f.[olvarku] un c.[iemu] Novoje Selo, tālāk pa Daugavu līdz f.[olvorkam] Šafranovai.»

2. 1922. gada 15. februārī pieņemta Latvijas Republikas Satversme.

LR Satversmes 3. pants norāda, ka «Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale».

3. 1923. gada 7. aprīlī abu valstu robežu nosprauda dabā un parakstīja robežas aprakstu.

4. 1944. gada 23. augustā PSRS AP prezidija dekrēts «Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā».

Dekrēts apstiprināja Latvijas PSR AP prezidija un KPFSR AP prezidija iesniegumus un iekļāva «Pleskavas apgabala sastāvā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus, atdalot tos no Latvijas PSR».

5. 1944. gada 22. augustā Latvijas PSR Augstākās padomes (AP) prezidija lēmums «Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu KPFSR».

Lēmumu slepeni pieņēma pēc rīkojuma no Maskavas un to nepublicēja pat tā laika Latvijas presē.

6. 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR AP deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu».

4. maija deklarācija cita starpā norāda, ka LR Satversme juridiski joprojām ir spēkā. Deklarācijas 9. punkts skan: «Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta Miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.»

7. 1991. gada 21. augustā AP pieņēma konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu».

Konstitucionālo likumu AP pieņēma brīdī, kad OMON kaujinieki braukāja pa Doma laukumu, draudot ieņemt AP ēku, un jautājums par antidemokrātiskā puča izgāšanos vai uzvaru Maskavā nebūt vēl nebija līdz galam skaidrs.

Likums pasludināja, ka 1991. gada 19. augusta PSRS valsts apvērsuma rezultātā konstitucionālās PSRS varas un pārvaldes institūcijas ir beigušas pastāvēt un 1990. gada 4. maija deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» 9. punktu par Latvijas valstiskuma atjaunošanu sarunu ceļā vairs nav iespējams realizēt. Tāpēc tika deklarēts, ka pārejas posms uz neatkarību ir beidzies, Latvijas valsts atjaunota de facto un augstākā vara līdz Saeimas vēlēšanām pāriet AP rokās.

Konstitucionālā likuma 1. punkts vēstīja: «Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.»

Likums stājās spēkā ar tā pieņemšanas brīdi, un to parakstīja AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un viņa vietnieks Imants Daudišs.

8. 1992. gada 22. janvārī Latvijas AP lēmums «Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu».

Lēmumu pieņēma laikā, kad Krievija bija patvarīgi pārņēmusi Punduru dzelzceļa staciju Baltinavas pagastā. Dokuments norādīja, ka PSRS AP prezidija dekrēts «Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā» ir antikonstitucionāls, bet lēmumi, ar kuriem Latvijai atņēma Abrenes apriņķa teritorijas,– par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža.

9. 1996. gada 22. augustā Saeimas «Deklarācija par Latvijas okupāciju».

Deklarācijā norādīts, ka «1944. gadā Krievijas teritorijai nelikumīgi tika pievienota Abrenes apriņķa daļa (ap 2000 km2)».

10. 1997. gada 7. augustā Latvijas–Krievijas starpvalstu komisijas vadītāji vienojās par robežlīguma projekta gala redakciju un to parafēja.

11. 2005. gada 26. aprīlī A. Kalvīša valdības deklarācija «Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu».

Vienpusējā deklarācija kaut pauda gatavību parakstīt robežlīgumu, balstoties uz «atbilstoši līguma pielikumam dokumentēto un tehniski aprakstīto kopš 1990./1991. gada de facto funkcionējošo robežlīniju», cita starpā uzsvēra: «Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu. Latvija de­klarē, ka šis līgums neskar, nemazina un neatņem Latvijas valstij un tās pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas Miera līgumā, un atbilstoši starptautiskajām tiesībām Latvijas valststiesībās noteiktās tiesības un tiesiskās prasības.» Kaut arī Latvijas puse norādīja, ka dokuments neizvirza Krievijai teritoriālās pretenzijas, tomēr Maskava to traktēja pretēji un izmantoja līguma noslēgšanas novilcināšanai.