Katrs stāsts, par ko esam rakstījuši, ir daļa no kara. Un neviens stāsts nav šausmīgāks par citu. Bet stāsti par mammām, tēviem un bērniem – par šķiršanos uz mūžu, par neticamu atkalsatikšanos, par izglābšanos – tie aizskar sirdi. Līdz pašiem sirds dziļumiem uzplēš mūžīgās bailes zaudēt pašus tuvākos. Tepat netālu, Ukrainā, tas joprojām turpina notikt.
Dēls raud pie sava tēva mirstīgajām atliekām starp raķetes atlūzām kādā piecstāvu dzīvojamo māju pagalmā Ukrainas pilsētā Čuhujivā. Šis ir tikai viens no pirmajiem skaudrajiem notikumiem Ukrainā, ko fiksēja un pasaulei pastāstīja žurnālisti 2022. gada 24. februārī.
Pagrabos, patvertnēs, sabombardētās slimnīcās šī gada laikā ir piedzimuši bērni. Daļai no viņiem mūžiņš ilga tikai līdz nākamajai Krievijas armijas apšaudei.
Svešu bērnu nav. Ne miera, ne kara laikos. Rakstīt šos stāstus par atrastiem, svešiniekiem uzticētiem un uz mūžu zaudētiem bērniem bez kamola kaklā nav iespējams. Arī lasīt tos ir šausmīgi grūti. Bet nerakstīt un nelasīt nevar.
Ir stāsti, kuriem sekojām ar aizturētu elpu. Ja nu tur, kara ellē, tomēr ir arī kāda taisnība un kādam stāstam iespējamas laimīgas beigas? Ja nu...?
Reizēm liekas, ka vislabāk par karu raksta paši bērni. Tas skan drausmīgi. Bet tas arī ir drausmīgi.
Arī tad, kad "lielie bērni" raksta vēstules savām mammām, kaut kas iebirst acī.
Mēs turpināsim rakstīt, un zinām - jūs turpināsiet lasīt. Ticam un zinām, ka drīz pienāks brīdis, kad rakstīsim stāstus par Ukrainas uzvaru.