30 gadus vecā Rebeka Šarko no Austrālijas pilsētas Brisbenas atceras ikkatru Harija Potera sāgas lappusi un pat mirkli, kā viņa ienāca šajā pasaulē. Viņai piemīt pilnīga autobiogrāfiska atmiņa. Kāda ir sajūta neko neaizmirst, noskaidroja medijs "Vice".

Pilnīga autobiogrāfiska atmiņa liedz cilvēkam jebko aizmirst, šī īpašība piemīt aptuveni 80 cilvēkiem visā pasaulē un Rebeka ir viena no tiem. Viņa spēj spilgti un detalizēti atcerēties ikvienu sava mūža dienu, neatkarīgi no tā, vai viņa bijusi pusotru gadu vai vien pāris dienas veca.

Kas ir tavas pirmās atmiņas?

Es atceros, ka biju tumšā vietā, ko apspīdēja sārta gaisma un man galva bija starp kājām, tāpēc es pieņemu, ka es biju dzemdē, bet es toreiz nezināju savu vecumu. Tas ir agrākais, ko es varu atcerēties, jo manas atmiņas vienmēr ir hronoloģiskā secībā.

FOTO: Facebook/Rebecca Sharock

Ko tu atceries no savas otrās dzimšanas dienas?

Tas bija tieši pirms manas māsas Džesikas piedzimšanas, bet es tobrīd nemaz nenojautu, ka mamma bija stāvoklī. Atceros, ka sēdēju pie galda un man priekšā bija kūka un rotaļu vilcieni. Atceros, ka tie man vairāk interesēja nekā pati kūka un sveču pūšana. Šajā vecumā es nezināju, ka es kļūstu vecāka, ka ir mana dzimšanas diena, bet es sapratu, ka šī diena nezināmu iemeslu dēļ atšķiras no pārējām.

Kura ir tava spilgtākā atmiņa?

Jo vecākas ir manas atmiņas, jo spilgtākas tās kļūst.

Manas pēdējās atmiņas man nav tik intensīvas. Bet, ja man vajadzēja izvēlēties tikai vienu, es atceros, ka biju trīs gadus veca un sēdēju uz savas gultas savu vecvecāku mājā.

Es mēdzu jautāt māmiņai, kas mums bija vakariņās pirms dažām nedēļām. Viņa vienmēr atbildēja: "Es neatceros, Bekij, tas bija sen." Uz ko es vienmēr mēdzu teikt: "Bet kādreiz šis mirklis arī būs pagātne." Un viņa vienmēr mēdza norādīt, ka "tad mēs šo brīdi vairs neatcerēsimies".

FOTO: Facebook/Rebecca Sharock

Cik spilgtas ir tavas atmiņas?

Es atceros visu! Man īpaši atmiņā paliek smarža.

Ja es dodos uz kādu saviesīgu pasākumu, pirms kā es gribu īpaši noskaņoties, es vienmēr varu sevi noskaņot ar kāda specifiskas aromāta ostīšanu, kas man atgādinās kādu no pozitīvajām atmiņām.

Kā pilnīga autobiogrāfiska atmiņa tiek pierādīta? Kāds bija testēšanas process?

Tas bija ļoti ilgs process. Mani vecāki sazinājās ar laboratoriju Kalifornijas Universitātē. Šajā laboratorijā pilnīga autobiogrāfiska atmiņa tika atklāta pirmo reizi, tas bija 2006. gadā. Un tā ir vienīgā vieta visā pasaulē, kur oficiāli var diagnosticēt tādu kondīciju kā man.

Pēc tam viss process aizņēma vairākus gadus. Man bija jāveic dažādi testi, tāpat arī smadzeņu skenēšana.

Testēšanas pašā sākumā pētnieki man uzdeva konkrētus jautājumus un pēc diviem gadiem viņi man prasīja, kas bija precīzi tas, ko es viņiem pirms diviem gadiem teicu. Sākumā es uztraucos, jo viņi norādīja, ka lielākajai daļai cilvēku neizdodas to atcerēties, bet es izturēju pārbaudi.

Vai tev bija svarīgi uzzināt oficiālo diagnozi?

Pavisam noteikti.

Pirms es uzzināju par savu kondīciju, mans pašnovērtējums bija katastrofāli zems, jo es domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Bija labi saņemt atbildi.

Tas pats notika, kad man diagnosticēja autismu, jo pirms tam tas bija tikai vēl viens neatbildēts jautājums man pašai par sevi.

Es faktiski neko nezināju par autobiogrāfisko atmiņu līdz 21 gada vecumam, bet es vienmēr apzinājos, ka es esmu savādāka nekā mani vienaudži.

Es sapratu, ka es pieķeros lietām vairāk nekā mani draugi. Pirms man oficiāli diagnosticēja to, es šo īpašību norakstīju uz obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Jā, tie man arī ir.

Pilnīga autobiogrāfiska atmiņa ir vairāk kā dāvana vai kā lāsts?

Tas ir abu sajaukums. Tas ir lāsts, jo es nevaru aizmirst slikto pieredzi, kas bieži vien var sabojāt manu dienu.

Bet pozitīvi ir tas, ka es no jauna izjūtu laimīgas atmiņas.

Vai tev nākas izvairīties no konkrētām situācijām, jo tu negribi, lai tās paliek tev prātā mūžīgi?

Man noteikti ir jāievēro liela piesardzība. Piemēram, turpmākajiem laboratorijas testiem, lai pārbaudītu manu atmiņu, man ir jāseko līdzi aktuālajām ziņām medijos, tāpēc es vislabāk izvēlos lasīt avīzes. 

Ja es redzu kaut ko konfrontējošu televīzijā, tas tiešām var palikt man prātā un saglabāties tur mūžīgi.

Es lietoju zāles, lai kontrolētu savas sajūtas. Es iepriekš plānoju savas dienas un, ja man ir jāpaveic kaut kas paaugstināta stresa līmenī, tad es pirms tam iedzeršu nomierinošus līdzekļus.

Mans terapeits man arī ir norādījis vairākas stratēģijas, kā mēģināt izvairīties no saasinātām situācijām, bet jā, dažreiz tās ir neizbēgamas.

FOTO: Facebook/Rebecca Sharock

Kā tu jūties, kad cilvēki tev jautā, lai tu pierādi savu nepārspējamo atmiņu?

Kad cilvēki man pieprasa pierādīt lietas, es reizēm jūtos mazliet neveikla un samulsusi.

Dažreiz cilvēki man lūdz pierādīt manu kondīciju, jo viņi ir patiešām skeptiski. Esmu arī saņēmusi daudzas vēstules, kur cilvēki mani dēvē par meli.

Ja būtu iespēja izārstēt tavu kondīciju, vai tu to darītu?

Es to gribētu, lai atbrīvotos no sliktajām atmiņām, bet es tomēr gribētu saglabāt visas savas priecīgās atmiņas.

Zinātnieki joprojām pēta, kura smadzeņu daļa kontrolē īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, tāpēc viņi meklē drošus veidus, kā potenciāli ieslēgt vai izslēgt dažādas atmiņas.